Es vienmēr esmu uzskatījusi sevi par sievieti ar labu humora izjūtu. Ne tādu, kas joko par laikapstākļiem vai stāsta anekdotes vakariņās, bet tādu, kuras joki ir kā vesela filma, bet šoreiz sanāca traki
Reizēm es tēloju, ka esmu pazaudējusi atslēgas, lai gan tās atradās man kabatā. Reizēm uz vannas istabas spoguļa atstāju zīmīti: “Tu — mans mīļākais rēgs!”, kad vīrs devās komandējumā un atgriezās vēlu naktī. Viņš smējās, purināja galvu, apskāva mani un teica: “Tu esi trakule.” Es ar to lepojos.
Šodienas jokam bija jābūt šedevram
Mēs ar Danielu gaidījām viņa māti — Ivitu. Viņa atbrauca reizi mēnesī, kā pulkstenis: pirmajā svētdienā, tieši trijos dienā, ar pušķi un ābolu pīrāgu. Viņas vizītes bija paredzamas kā gadalaiku maiņa un vienmēr spriedzes pilnas. Nevarētu teikt, ka viņa bija slikta — nē, viņa bija… vērīga. Viņa visu pamanīja. Kā es saloku dvieļus, kā nolieku krūzes uz galda, kā skatos uz viņas dēlu. Viņas skatiens bija caururbjošs, meklējot trūkumus.
Daniels, protams, neko nemanīja. Viņam māte bija svēta. “Viņa tevi mīl, tikai nemāk to parādīt,” viņš vienmēr teica, kad es sūkstījos. Es klusēju. Konkurēt ar mīlestību pret māti ir tas pats, kas konkurēt ar gravitāciju. Bet šodien es nolēmu izkliedēt spriedzi savā veidā.
— Iedomājies, — no rīta teicu Danielam, — kad viņa ienāks, es paslēpšos priekšnama skapī. Tu pateiksi: “Aivita aizgāja pie draudzenes.” Un tad, kad viņa sāks iztaujāt, es izlēkšu un iesaukšos: “Pārsteigums!” Viņa tā nobīsies, ka varbūt pat pīrāgu nometīs!
Daniels pasmaidīja, bet acīs iemirdzējās bažas.
— Tu taču zini, mammai nepatīk pārsteigumi.
— Tieši tā! Tāpēc būs smieklīgi!
Viņš pakratīja galvu, bet neko vairāk neteica. Viņš reti ko teica pretī — viņš izvēlējās mieru. Un es viņu par to mīlēju.
Līdz pulksten trijiem viss bija gatavs. Es uzvilku mājas kleitu, izlaidu matus, uzkrāsoju lūpas — lai izskatītos pēc iespējas “ikdienišķāk”. Skapī priekšnamā bija šauri, bet tīri: tur karājās mēteļi, šalles un veci apavi. Es iekārtojos starp pūkaino jaku un lietusmēteli, piespiedu ceļus pie krūtīm. Rokās turēju telefonu — gadījumam, ja nāktos ilgi gaidīt. Tieši 15:02 atskanēja zvans pie durvīm.
— Mammu! — priecīgi iesaucās Daniels, verot durvis. — Nāc iekšā!
— Sveiks, dēls, — atskanēja pazīstamā balss. — Kur tava sieva?
— Aivita? Aizgāja pie draudzenes. Droši vien atgriezīsies pēc pāris stundām.
— Žēl. Es atvedu pīrāgu. Ar āboliem, kā tev patīk.
— Paldies, mammu. Nāc uz viesistabu.
Soļi attālinājās. Es pasmaidīju. Viss notika pēc plāna. Bet pēc brīža Daniels atgriezās priekšnamā — viens pats. Es dzirdēju, kā viņš izņem no ledusskapja ūdens pudeli, pēc tam aiziet atpakaļ. Es jau grasījos izlēkt — “Pārsteigums!” — taču pēkšņi apstājos. Kaut kas viņa balsī bija mainījies.
— Mammu, tu esi pārliecināta? — viņš klusi, gandrīz čukstus jautāja.
— Pilnīgi, — atbildēja viņa. — Es visu pārbaudīju.
Es sastingstu. Tas vairs nebija daļa no plāna.
— Bet… kā? — Daniela balss bija jokaina. — Viņa taču… viņa taču ir ar mani. Mēs kopā jau piecus gadus.
— Pieci gadi — tas nav piecdesmit, Daniel. Cilvēki mainās. Īpaši sievietes. Īpaši tādas kā viņa.
— Ko tu ar to domā?
— Tu domā, ka es neredzu, kā viņa uz tevi skatās? It kā tu būtu nasta. Viņa tevi nemīl. Viņa tevi panes.
Es sakodu zobus. “Panesu”? Es? Pēc visa, ko viņa dēla labā esmu darījusi?
— Mammu, tu pārspīlē…
— Nē. Es redzēju, kā viņa skatījās uz to vīrieti vakar kafejnīcā. Tu nepamanīji, bet es — jā. Viņa viņam smaidīja. Tā nesmaida svešiniekiem.
— Tas bija kaimiņš no mūsu mājas! Mēs vienkārši runājām!
— Aha, “vienkārši runājāt”. Un vēl, dēls… es pārbaudīju viņas telefonu.
— Ko tu?!
— Nerunā skaļi. Es tikai gribēju pārliecināties, ka ar tevi viss kārtībā. Un zini, ko atradu?
Klusums. Es aizturēju elpu.
— Saraksti ar kaut kādu… Arti. Viņi bija norunājuši tikšanos. Vakarā. Kad tu biji darbā.
— Tas nav iespējams…
— Iespējams. Un vēl kaut kas. Viņa pierakstījusies uz sieviešu konsultāciju. Pagājušajā nedēļā. Bez tevis. Vai tu nepadomāji — kāpēc?
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Padomā pats. Ja tas nav no tevis — tad no kā?
Lasi vēl: Latvijā 282 tūkstošiem automašīnu iespējama izņemšana no ekspluatācijas – mīts vai patiesība
Tas bija absurds. Pilnīgs absurds! Es pierakstījos jā, jo man likās, ka tas ir normāli ik pa laikam uz turieni aiziet! Bet Artis ir manas draudzenes brālēns, ar kuru es apspriedu viņas kāzu organizēšanu! Mēs pat personīgi nebijām tikušies! Bet Daniels klusēja. Un tajā klusumā es sajutu, kā viņā kaut kas sabrūk. Un manī arī.
— Es negribu, lai tu uztrauktos, — teica vīramāte maigi. — Tu esi pelnījis labāku. Sievietes kā viņa… viņas prot tēlot. Prot melot ar acīm. Bet es redzu patiesību. Es vienmēr redzu.
— Bet ja tu kļūdies?
— Kļūdīties — nav manā dabā, dēls.
Atkal klusums. Pēc tam soļi. Daniels izgāja gaitenī. Es dzirdēju, kā viņš pienāk pie skapja. Vai viņš mani meklē? Nē. Viņš vienkārši pakāra mēteli. Tad atgriezās viesistabā. Es sēdēju tumsā, cieši saspiedusi telefonu. Galvā skanēja tikai viena doma: “Kā viņa uzdrīkstējās?” Bet Daniels. Viņš vienkārši… noticēja. Noticēja savai mātei vairāk nekā man. Un tas bija sāpīgāk par jebkuru nodevību.
Pēc pusstundas vīramāte aizgāja. Es dzirdēju, kā aizveras durvis. Tad Daniels ilgi sēdēja uz dīvāna. Es neiznācu. Nespēju. Baidījos redzēt viņa acīs šaubas. Vai, vēl ļaunāk — pārliecību. Kad satumsa, es klusi izlīdu no skapja. Viņš sēdēja, skatīdamies grīdā.
— Aivita? — viņš pārsteigts pacēla galvu. — Tu… kur biji?
— Skapī, — teicu. — Gribēju pajokot.
Viņš nepasmaidīja.
— Tu visu dzirdēji?
— Jā.
Viņš nolaida acis.
— Mamma… viņa par mani uztraucas.
— Viņa melo, Daniel.
— Viņa man parādīja saraksti.
— Tas nav tas, ko tu domā! Artis ir kāzu organizators! Mēs apspriedām ēdienkarti un zāli!
— Bet konsultācija?
— Tā bija ikdienišķa vizīte! Es negribēju tevi satraukt!
— Kāpēc tu man neteici?
— Tāpēc, ka tu sāktu stresot! Tu taču zini, kā tu reaģē uz jebkādām “problēmām”.
— Es esmu tavs vīrs. Man jāzina.
— Bet vai tu zināji, ka tava māte lien manā telefonā?
— Viņa… viņa tikai gribēja pārliecināties…
— Pārliecināties par ko? Ka es tevi krāpju? Ka nemīlu? Ka es — briesmonis?
— Nē! Vienkārši… viņa redz to, ko es neredzu.
— Viņa redz to, ko grib redzēt.
— Tā nav patiesība.
— Tu neredzi, kā viņa sēj šaubas. Viņa negrib, lai tev būtu sieva. Viņa grib, lai tu paliktu viņas puisēns uz visiem laikiem.
— Pietiek…
Es apklusu. Telpā iestājās klusuma brīdis.
— Es iešu, — klusi teicu.
— Ko?
— Es iešu. Pirms pateikšu kaut ko, ko vairs nevarēšu atsaukt.
— Aivita, pagaidi…
— Nē. Man vajag padomāt. Un tev arī.
Es sakrāmēju somu. Paņēmu tikai pašas nepieciešamākās lietas. Viņš necentās mani apturēt. Vienkārši sēdēja, nolaidis galvu, it kā es jau būtu aizgājusi. Es apstājos pie draudzenes — pie Karīnas. Viņa uzreiz saprata, ka kaut kas nav kārtībā.
— Kas noticis? — viņa jautāja, ielejot man tēju.
Es izstāstīju visu. No sākuma līdz beigām. Par joku, par skapi, par sarunu. Par Arti. Par konsultāciju. Par viņa klusēšanu.
Karīna klausījās klusējot. Tad teica:
— Zini, kas ir pats trakākais?
— Kas?
— Ka viņš tevi neaizstāvēja. Pat nemēģināja. Viņš vienkārši… noticēja.
Es pamāju.
— Es domāju, ka viņš mani pazīst vislabāk. Bet izrādās — viņa māte pazīst mani labāk nekā viņš.
— Vīramāte ir faktu sagrozīšanas meistare.
— Bet kāpēc viņš to neredz?
— Tāpēc, ka viņš baidās.
***
Pagāja nedēļa. Daniels zvanīja katru dienu. Sākumā lūdza atgriezties. Tad taisnojās. Tad klusēja klausulē. Es neatbildēju, tāpēc, ka man vajadzēja saprast: vai es gribu būt ar cilvēku, kurš man netic bez pierādījumiem. Astotajā dienā viņš atnāca pie Karīnas. Es redzēju viņu pa logu — stāvēja lietū, bez lietussarga.
— Ielaidīsi? — jautāja Karīna.
— Jā, — teicu.
Viņš ienāca slapjš.
— Piedod, — viņš teica uzreiz. — Es biju muļķis.
— Tu biji vājš, — es viņu palabojos.
— Jā. Un tas ir vēl trakāk.
Viņš apsēdās uz krēsla, nolaidis galvu.
— Es runāju ar mammu.
Es paskatījos uz viņu. Viņa acīs nebija šaubu.
— Es visu pārbaudīju pats, — viņš teica. — Arti tiešām ir kāzu organizators. Es viņam piezvanīju. Viņš apstiprināja. Un par konsultāciju… es sapratu, ka tā ir norma un tur nekā nebija.
— Tu skatījies manos dokumentos?
— Nē. Es palūdzu izziņu. Likuma ietvaros — kā laulātais esmu tiesīgs.
— Bet ja nebūtu?
Viņš nopūtās.
— Tad es būtu tev noticējis uz vārda. Jo tu esi mana sieva. Un man vajadzēja tev ticēt no paša sākuma. Es negribu dzīvot bez tevis. Bet, ja tu mani nepiedosi — es sapratīšu. Vienkārši… zini, ka esmu mainījies. Un es vairs nekad nepieļaušu, ka kāds nostājas starp mums.
— Pat tava māte?
— Pat viņa.
Es piecēlos, piegāju viņam klāt. Paņēmu viņu aiz rokas.
— Tu saproti, ka tas vēl nav beigas? Viņa mēģinās atgūt kontroli.
— Es zinu. Bet tagad es zinu arī ko citu: tu esi mana māja, mana tuvākā ģimene.
Es paskatījos viņam acīs. Un tur ieraudzīju to, kā agrāk nebija — briedumu. Atbildību. Mīlestību bez ilūzijām.
— Labi, — teicu. — Mēģināsim vēlreiz.
Pagāja gads. Mēs pārcēlāmies uz citu pilsētu. Viņa zvanīja reti. Daniels atbildēja pieklājīgi, bet īsi. Viņš vairs nestāstīja viņai par mūsu dzīvi, tāpēc, ka saprata — ir robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. Un es vairs neslēpos skapī. Mani joki kļuva klusāki. Bet patiesāki.
Reizēm, guļot naktī blakus Danielam, es domāju: ja nebūtu tā muļķīgā joka, tās nejaušās frāzes skapī — mēs tā arī dzīvotu ilūzijā. Viņš — ticot savai mātei. Es — ticot viņa mīlestībai. Bet patiesība vienmēr ir labāka par māņiem. Jo tikai patiesībā var uzcelt kaut ko īstu. Reizēm klusums skapī izrādās skaļāks par jebkuru saucienu.
